Art Out of The room

Manifests: Māksla Ārā No Istabām

Kopsavilkums

  • Atvediet mākslu uz ielas, lai padarītu to pieejamu visiem.
  • Radiet telpu tuvākajā apkārtnē kultūras radīšanai.
  • Radošums ir dvēseles stāvoklis, ko mēs varam izmantot mūsu dzīvju bagātināšanai.
  • Sagatavo individuālo un kolektīvo prātu globālai pārmaiņai.
  • Mākslinieka uzdevums ir sūtīt gaismu cilvēka sirds dziļumos. (Šūmanis)
  • Mazs pamudinājums uz mākslu var ietekmēt parasta cilvēka dzīvi neizmērojamos, neparastos veidos.
  • Māksla ir spogulis tam, kas mēs patlaban esam.
  • Radīšana ir pirmais solis ceļā uz Mīlestību.
  • Apzinātas ētikas un morāles attīstība.
  • Māksla nāk no dvēseles, tā pārvērš mākslinieku radītājā, nevis atkārtotājā.
  • Vai mēs ieslogām mākslu tā, ka tā nespēj dot labu visai sabiedrībai?
  • Atbrīvošanai, patiesi, ir jānāk no mūsu pašu individuālās esamības
  • Ko mēs varam darīt, lai atgrieztos pie veselīgas, līdzsvarotas pasaules?
  • Radīt mākslu ir radīt pasauli.
  • Atvediet mākslu uz ielām, lai motivētu ikvienu no mums dot devumu kultūrai savā vienreizīgā veidā.

Viens no praktiskajiem veidiem, kā mēs varam attīstīties kā cilvēku sabiedrība, ir pārvietot mākslu ielā – ārā no galerijas un mākslas muzeja ‘baltās kastes’ – uz atklātu vietu, kas ir ērti pieejama visiem cilvēkiem. Piemēram, māte, kas stumj bērna ratiņus, turot savus bērnus aiz rokas vai ļaujot viņiem rotaļāties viņai blakus, var piekļūt tam, kas būtu viņai liegts galerijas ierobežojumos. Viņa var piekļūt darbam pati, vienlaikus sagādājot saviem bērniem pašus pirmos mākslas iekļaušanas soļus viņu ātri augošajos prātos. Māksla Ārā No Istabām dod cilvēkiem ar visdažādākajiem dzīves gājumiem telpu un brīvību reaģēt uz jauniem pieredzējumiem savā personiskā veidā bez klusējošu balto sienu norobežojumiem.

Kā Kandinskis saka, ‘Garu tāpat kā ķermeni var spēcināt un attīstīt ar biežiem vingrinājumiem. Tieši tāpat kā ķermenis, novārtā atstāts, tas kļūst vājāks un galu galā nespēcīgs, tāpēc gars iznīkst, ja netiek kopts.’

Mākslai istabās ir tik daudz barjeru, lai aizsniegtos līdz plašai publikai: laiks, ieejas biļetes, biedējoša ieeja nezināmās pasaulēs, biklums pret elitārumu, bailes no nesasniedzamām idejām, par ko nav viegli runāt. Māksla uz ielas sagrauj ideju, ka mākslai ir vajadzīgas erudītas zināšanas, un rosina vienkāršas, godīgas, sensoriskas patiesu sajūtu pārdzīvojuma reakcijas. Tā ļauj māksliniekam runāt ar cilvēkiem un pieskaņot savu pieeju katram indivīdam. Tas pieļauj saistību cilvēcīgā līmenī, publikai uzdot jautājumus un māksliniekam vērot dažādu cilvēku reakciju uz viņa darbu, kas rada nenovērtējamu atgriezenisko saikni, kura citādi būtu bijusi neiespējama.

Šis projekts ļauj mākslai nākt pie cilvēkiem, drīzāk nekā likt cilvēkiem pārvarēt tik daudzas barjeras, lai pie tās nonāktu. Tas ļauj cilvēkiem, kuri nekad neienāktu galerijā, iedvesmoties no tā, ko citādi viņi nekad nebūtu redzējuši. Māksla uz ielas ietekmē kulturālo sabiedrību radīt kultūru, kur patlaban ir maz motivācijas. Tā dod parastam cilvēkam pārliecību piekļūt savam paša pienesumam.

Māksla Ārā No Istabām ir ne tikai koncepcija, kā padarīt mākslu pieejamu cilvēkiem ar jebkuru dzīves pieredzi un zināšanu bagāžu, bet arī māksliniekam, jo uz ielas nav tradicionālo barjeru, ar ko parasti nākas saskarties galerijās – vadītāji, noteikumi, gadiem uz priekšu pilnībā aizpildīti kandidātu saraksti un spriedze, kā nosegt saistītās izmaksas – un tā šie šķēršļi var tikt viegli pārvarēti, lai varētu izrādīt savu darbu publikai. Māksla Ārā No Istabām ļauj māksliniekam parādīt savu darbu telpā, kas pieder ikvienam. Tā ļauj Mākslai elpot.

Māksla izceļas no ielas, no pieredzējumiem, ko nozīmē būt cilvēces daļai; mums jāļauj tai atgriezties atpakaļ uz ielas, tikt atpakaļ pie tās avota un atgriezties pie cilvēcības. Māksla Ārā No Istabām dod lielāku iespēju izaust tās burvību.

Bet kas ir māksla? Un kāpēc ir tik svarīgi, ka cilvēki ar to mijiedarbojas?

Māksla un radošās sabiedrības ir vienīgās, kas reāli spēj izdzīvot ilgtermiņā. Māksla dod redzējumu, kas mēs esam un kā mēs domājam un interpretējam īstenību. Tā paver mums ceļus apzināties, par ko mēs kļūstam kā indivīdi un kā kolektīvs. Māksla audzina radošumu māksliniekos un tās vērotājos, un radošums ir tas, kas mums ļauj augt kā cilvēkiem, kā sabiedrībai, pielāgoties tam, kas ir tieši šeit un tieši tagad. Radošums ir dvēseles stāvoklis, ko mēs varam izmantot mūsu dzīvju bagātināšanai.

Ļaujot cilvēkiem gūt lielāku saskarsmi ar mākslu – kad tā ir izlaista brīvībā no istabām un tai var piekļūt ielas ikdienas dzīvē – sagatavo individuālo un kolektīvo prātu globālai pārmaiņai. Tā ļauj sabiedrībām attīstīties. Māksla ļauj sagraut novecojušos prāta stereotipus un atver sirdi spējai ieraudzīt pasauli jaunos veidos: radīt un attīstīt kultūru.

Un vēl viens jautājums, kas ir kultūra?

Kultūra ir sabiedrības organizācija un struktūra – tas ir attīstības līmenis šeit un tagad – sabiedrības, grupas, ģimenes un individuālā līmenī. Kultūra ieskauj un ietver mūsu mijiedarbību un izpratni par tādiem svarīgiem dzīves aspektiem kā izglītība, filozofija, politika, attiecības un sabiedriskās dzīves izpratni, un tā apvieno visos šos atšķirīgos dzīves aspektus. Kultūru var uzlūkot kā pilsētas, sabiedrības, ģimenes un tās indivīdu Gara attīstību.

Lai radītu kultūru, to ir nepieciešams ieaudzināt cilvēka agrīnajos dzīves gados un tā ir pastāvīgi jāattīsta, mums kļūstot vecākiem. Mūsu dzīves ievijas un izvijas no tādiem jautājumiem kā: ‘Kas ir vērtības?’ ‘Kas ir ētika?’ ‘Kas ir estētika?’ ‘Kas ir Skaistums?’ ‘Kā ir būt dzīvam?’ un meklējumi tādos jautājumos kā šis, rada kultūru mūsos un starp mums. Daba, kultūras pamats, rada sajūtu atgriezenisko saikni, kā ir dzīvot, būt dzīviem uz šīs planētas kā dzīvām, kustīgām, elpojošām būtnēm. Māksla atspoguļo dabu. Šūmanis saka, ka mākslinieka uzdevums ir sūtīt gaismu cilvēka sirds dziļumos.

Mazs pamudinājums uz mākslu var ietekmēt parasta cilvēka dzīvi neizmērojamos, neparastos veidos.

Mākslas ceļš ir ceļš uz brīvību, jo mākslā nav nekā ‘obligāta’, jo māksla ir brīva, bet Māksla ir spogulis tam, kas mēs patlaban esam. Nostāšanās uz radīšanas ceļa ir nostāšanās uz ceļa, kas ved pie Mīlestības. Kā Kandinskis saka, ‘Pienāks laiks, kad māksla plūdīs pāri to ierobežojošajiem rāmjiem, jo pati dzīve kļūst par mākslas darbu.’

Tas nav tikai no darīšanas, bet no apzinātas ētikas un morāles attīstīšanas. Rūpnieciskā sabiedrība ved pie tehnoloģijas attīstības un homogenizācijas. Fabriku konveijeri rada precīzu atkārtojumu. Kulturāla sabiedrība ir tam opozīcijā, jo tas izceļas no sākotnes, no kurienes mēs visi izceļamies un ko mēs katrs paužam savā vienreizīgajā veidā. Māksla nāk no dvēseles, tā pārvērš mākslinieku radītājā, nevis atkārtotājā. Šī vienreizīgā pārdzīvojuma, kas mēs esam, izpausme baro dvēseli kā māksliniekam, tā arī skatītājam.

Kultūrai ir jāsabalansē šīs divas tendences, bet neapšaubāmi šķiet, ka kā mūsdienu sabiedrība mēs  esam uzņēmuši kursu nepareizā virzienā, pietiek vien palūkoties uz mūsu ekoloģiju, mūsu sabiedrību un mūsu brūkošajām tradīcijām. Mēs tiekam patērēti, mums pašiem patērējot.

Bet kā mēs varam atbrīvot sevi no šīs modernās nelīdzsvarotās, homogenizētās patērētāju filozofijas verdzības? Ir jākļūst individuālam. Ir jāatrod individuāls gars, ne cita atkārtojums, bet mūsu pašu vienreizīga Izcelšanās izpausme, mums kļūstot motivētiem atklāt mūsu pašu dvēseli un to, kas ir Mūžīgs.

Kad mēs radām, mēs tieši kļūstam par tapšanas pašiem par sevi un kultūras līdzradīšanas, līdzradīšanas ar dzīvi procesa daļu. Māksla un dalīšanās mūsu mākslinieciskajās izpausmēs motivē kā mūs, tā arī citus stāties uz šī ceļa.

Demokrātiju tās patiesākajā nozīmē Atēnās radīja senie grieķi, kur viņi necenzēja māksliniecisko, radošo izpausmi, bet vāca prātus un zināšanas: rakstniekus, mūziķus, zinātniekus, filozofus, māksliniekus – visi bija neaizskarami. Kāpēc? Jo senie grieķi saprata nepieciešamību un labumu ikvienam, liekot prātiem atspoguļoties atpakaļ uz sabiedrību, kas mēs esam, par ko mēs kļūstam.

Un tiek uzdots vēl viens jautājums: ko mēs šajā mūsdienu pasaulē esam nodarījuši mākslai un māksliniekiem? Vai tā ir kļuvusi vēl par vienu preci tiem, kam ir līdzekļi? Vai mēs ierobežojam mākslu, ka tā nevar dot labumu visai sabiedrībai?

Ko mēs varam darīt, lai atgrieztos pie veselīgi līdzsvarotas pasaules?

Mums katram ir savs ceļš, pašiem savs pienākums izpētīt mūsu vienreizīguma brīvību. Māksla var būt mūsu iniciators, māksla var būt ceļa rādītājs katram no mums sava ceļojuma maršrutā kļūstot par patiesākiem pašiem, izdzīvojot pašiem savas atbildes, atklājot, kas mēs esam, un mērķtiecīgi tiem kļūt. Māksla, kad tai ir dota telpa atvērties sabiedrībā, ietekmē struktūru, par ko mēs kļūstam, individuālā līmenī līdz globālam līmenim. Radīt mākslu ir radīt pasauli.

Šis projekts tiek piedāvāts kā potenciāls nelielam grūdienam šajā virzienā, ne tikai galeriju apmeklētājiem un mākslas mīļotājiem, bet arī visiem, kas staigā pa mūsu sabiedrības ielām. Tas ir projekts, kas var tikt izstrādāts pāri kultūrām, pāri pasaulei. Māksla Ārā No Istabām ir projekts, kura mērķis ir bagātināt mūs visus.

“Design Cats”

Post a Comment